Aloe Vera vēsturiski ir atzīta par savām dziednieciskajām īpašībām. Mūsdienu pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti dažādu veselības traucējumu ārstēšanā, tostarp artrīta, paaugstināta holesterīna, starpstarpu cistīta/urīnpūšļa sāpju sindroma, nebakteriāla prostatīta, hroniskām iegurņa sāpēm, starojuma apdegumiem, sirds slimībām, cukura diabēta un imūnsistēmas traucējumiem. Īpaši cukura diabēta slimniekiem ieteicams rūpīgi uzraudzīt cukura līmeni asinīs, lietojot koncentrētas Aloe Vera formas, jo tā var būtiski samazināt insulīna nepieciešamību.

Ārstnieciskā alvejas lietošana ir atbalstīta medicīnas literatūrā vairāk nekā piecus gadu desmitus, un tās labvēlīgās īpašības ir dokumentētas vēl agrāk botānikas un dabas dziedniecības rakstos. Zinātniskie pētījumi apstiprina alvejā esošo savienojumu antibakteriālās un pretmikrobu īpašības. Daudzi pētījumi un gadījumu apraksti arī atbalsta tās lietošanu starojuma un stāzes čūlu ārstēšanā cilvēkiem, kā arī apdegumu un apsaldējumu ārstēšanā dzīvnieku modeļos. Mūsdienu klīniskā alvejas lietošana sākās 1930. gados, pēc ziņojumiem par tās efektivitāti dziedinot rentgena un radiuma apdegumus.

Indiāņi to dēvēja par “apdegumu augu,” “zāļu augu” un “noslēpumu augu,” un alvejas ārstnieciskās īpašības bija ļoti augstu vērtētas. Vēsturiskie avoti rāda, ka Aristotelis ieteica Aleksandram Lielajam iekarot Sokotru, lai iegūtu alveju karavīru brūču ārstēšanai. Senie ārstniecības praktiķi to izrakstīja daudzu slimību ārstēšanai. Šumeru māla plāksnītes no apmēram 1750. g. p.m.ē. un vēl agrākas zīmējumu liecības, kas datētas ar 4000. g. p.m.ē., attēlo tās medicīnisko lietojumu. Ēģiptieši to godāja kā “Nemirstības augu,” un līdz 1500. g. p.m.ē. Ebersa papirusā bija aprakstītas alvejas bāzes ārstēšanas dažādām kaitēm. Tā lietošana izplatījās Persijas impērijā līdz 600. g. p.m.ē., ietekmējot medicīnas praksi visā Arābu pasaulē un Indijā.

Vairāk par alveju – augu

Aloe Vera, zinātniski saukta par *Aloe barbadensis miller*, ir sulīga augu suga no ģints *Aloe*. Tā plaši aug tropu, pus-tropu un sausos apgabalos visā pasaulē. To raksturo biezas, sulīgas lapas, kurās ir caurspīdīgs želejas veida saturs, un tieši šī želeja visbiežāk tiek saistīta ar auga dziednieciskajām īpašībām. Aloe Vera lapām ir mazi zobiņi gar malām, un tās var izaugt līdz 30–48 centimetriem garas. Pats augs ir izturīgs pret sausumu, tāpēc tas ir iecienīts gan medicīnas, gan lauksaimniecības nolūkos.

Aloe Vera želejas terapeitiskās priekšrocības izriet no tās bagātīgā vitamīnu, minerālvielu, aminoskābju un antioksidantu sastāva. Tajā ir būtiski vitamīni, piemēram, A vitamīns (beta-karotīns), C un E, kas ir antioksidanti. Tāpat satur B12 vitamīnu, folskābi un holīnu. Minerālvielas, kas atrodamas Aloe Vera, ir kalcijs, hroms, varš, selēns, magnijs, mangāns, kālijs, nātrijs un cinks. Šīs vielas veicina auga pretiekaisuma, antibakteriālās un pretvīrusu īpašības, padarot to efektīvu brūču dziedēšanā un dažādu ādas slimību ārstēšanā.

Caurspīdīgo želeju Aloe Vera lapu iekšpusē iegūst dažādiem mērķiem, tostarp ādas kopšanas līdzekļiem, uztura bagātinātājiem un augu izcelsmes zālēm. Šī želeja satur vairāk nekā 75 potenciāli aktīvas vielas, tostarp vitamīnus, fermentus, minerālvielas, cukurus, lignīnu, ziepveida vielas, salicilskābes un aminoskābes. No tām polisaharīdi Aloe Vera želejā ir atzīti par galveno sastāvdaļu tās mitrinošajām, dziedinošajām un pretiekaisuma īpašībām. Turklāt acemannāns, nozīmīgs polisaharīds, atbalsta imūnsistēmas darbību un piemīt pretvīrusu spējas.

Zinātniski aplūkojot, Aloe Vera iedarbība uz ādu un apdegumu dziedēšanu balstās uz tās spēju veicināt kolagēna veidošanos un ādas atjaunošanos. Lietojot to uz apdegumiem, tas ne tikai saīsina dziedēšanas laiku, bet arī samazina rētu veidošanos, uzlabojot ādas elastību un veselīgumu. Šī atjaunojošā spēja ir noderīga arī apsaldējumu, psoriāzes un aukstumpumpu ārstēšanā, apliecinot auga daudzpusīgo dziedniecisko potenciālu.

Bez vietējas lietošanas Aloe Vera tiek arī lietota dažādos veidos iekšķīgi, tostarp sulas veidā, kas tiek slavēta par tās gremošanas, attīrošajām un imunitāti stiprinošajām īpašībām. Tomēr Aloe Vera iekšķīgai lietošanai jābūt piesardzīgai, jo pastāv iespējamās blakusparādības, piemēram, kuņģa un zarnu trakta kairinājums un iespējamās mijiedarbības ar medikamentiem. Aloe Vera efektivitāte gan vietējā, gan iekšķīgā lietošanā uzsver tās nozīmi gan tradicionālajā, gan mūsdienu medicīnā kā dabisku, papildinošu ārstēšanas iespēju plašam slimību lokam.