Aloe Vera ārstniecisko īpašību dēļ tā ir pazīstama visā vēsturē. Mūsdienu pētījumos ir pierādīta tās efektivitāte dažādu veselības stāvokļu, tostarp artrīta, paaugstināta holesterīna līmeņa, intersticiālā cistīta/pūšļa sāpju sindroma, nebakteriāla prostatīta, hronisku iegurņa sāpju, radiācijas apdegumu, sirds slimību, diabēta un imūnsistēmas traucējumu, ārstēšanā. Īpaši diabēta slimniekiem, lietojot koncentrētas alvejas formas, ieteicams rūpīgi kontrolēt cukura līmeni asinīs, jo tā var ievērojami samazināt insulīna patēriņu.

Aloe Vera izmantošana medicīnā medicīniskajā literatūrā ir apstiprināta jau vairāk nekā piecus gadu desmitus, un tās priekšrocības ir dokumentētas vēl agrāk botāniskajos un naturopātiskajos rakstos. Zinātniskie pētījumi apstiprina Aloe Vera sastāvā esošo savienojumu antibakteriālās un pretsēnīšu īpašības. Daudzi pētījumi un gadījumu apraksti apstiprina arī tās izmantošanu radiācijas un sastinguma čūlu ārstēšanā cilvēkiem, kā arī apdegumu un apsaldējumu traumu ārstēšanā dzīvnieku modeļos. Mūsdienās Aloe Vera klīniski sāka izmantot 20. gadsimta 30. gados pēc tam, kad tika saņemti ziņojumi par tās efektivitāti rentgena un radija apdegumu dziedēšanā.

Amerikas pamatiedzīvotāji alveju uzskatīja par "apdeguma augu", "ārstniecības augu" un "noslēpumaino augu", un tās ārstnieciskās īpašības tika augstu vērtētas. Vēstures avoti liecina, ka Aristotelis Aristotelis ieteica Aleksandram Lielajam iekarot Sokotru, lai iepirktu alveju karavīru brūču ārstēšanai. Senie ārsti to izrakstīja dažādu slimību ārstēšanai. Šumeru māla plāksnītes no aptuveni 1750. gada p. m. ē. un agrāki attēli, kas datēti ar 4000. gadu p. m. ē., ilustrē tās izmantošanu medicīnā. Ēģiptieši to godināja kā "nemirstības augu", un 1500. gadā p. m. ē. Ebersa papirusā bija aprakstītas dažādu slimību ārstēšanas metodes, kuru pamatā bija alvejas ārstēšana. Līdz 600. gadam p. m. ē. tā lietošana izplatījās Persijas impērijā, ietekmējot medicīnas praksi visā arābu pasaulē un Indijā.

 Sīkāka informācija par Aloe Vera - Aloe Vera

Aloe Vera, zinātniskais nosaukums *Aloe barbadensis miller*, ir sulīgo augu suga no *Aloe ģints. Tā bagātīgi aug tropu, pustropu un sausā klimatā visā pasaulē. Tai raksturīgas biezas, gaļīgas lapas, kas satur dzidru želeju, un tieši šī želeja visbiežāk tiek saistīta ar auga dziednieciskajām īpašībām. Aloe Vera auga lapas ir apvītas ar maziem zobiņiem, un to garums var sasniegt 12-19 cm. Pats augs ir izturīgs pret sausumu, tāpēc tas ir populārs gan medicīnā, gan lauksaimniecībā.

Aloe Vera gēla terapeitiskās īpašības izriet no tā bagātīgā vitamīnu, minerālvielu, aminoskābju un antioksidantu sastāva. Tā satur tādus svarīgus vitamīnus kā A vitamīns (beta-karotīns), C un E vitamīns, kas ir antioksidanti. Tajā ir arī vitamīns B12, folskābe un holīns. Aloe Vera satur kalciju, hromu, varu, selēnu, magniju, mangānu, kāliju, nātriju un cinku. Šie savienojumi veicina auga pretiekaisuma, antibakteriālās un pretvīrusu īpašības, tāpēc tas ir efektīvs brūču dziedēšanā un dažādu ādas slimību ārstēšanā.

Aloe Vera lapu iekšpusē esošo dzidro želeju iegūst dažādiem mērķiem, tostarp ādas kopšanas līdzekļiem, uztura bagātinātājiem un augu izcelsmes līdzekļiem. Šis gēls satur vairāk nekā 75 potenciāli aktīvas sastāvdaļas, tostarp vitamīnus, fermentus, minerālvielas, cukurus, lignīnu, saponīnus, salicilskābes un aminoskābes. Ir konstatēts, ka alvejas gēla polisaharīdiem ir būtiska nozīme tā mitrinošajā, dziedinošajā un pretiekaisuma iedarbībā. Turklāt acemannans, kas ir nozīmīgs polisaharīds, veicina imūnsistēmas darbību un tam piemīt pretvīrusu iedarbība.

Zinātniski pierādīts, ka alvejas labvēlīgo iedarbību uz ādu un apdegumu dziedināšanu nodrošina tās spēja veicināt kolagēna sintēzi un ādas reģenerāciju. Tās lietošana apdegumiem ne tikai samazina dzīšanas laiku, bet arī samazina rētas, uzlabojot ādas elastību un integritāti. Šī reģeneratīvā spēja izpaužas arī apsaldējumu, psoriāzes un aukstumpumpumpu ārstēšanā, apliecinot auga daudzpusīgo terapeitisko potenciālu.

Papildus lokālai lietošanai alveju lieto arī dažādos veidos, tostarp sulas veidā, kas tiek lietota gremošanas, detoksikācijas un imūnsistēmu stiprinošu īpašību dēļ. Tomēr, lietojot Aloe Vera iekšķīgi, ir jāievēro piesardzība, jo iespējamas blakusparādības, tostarp kuņģa un zarnu diskomforts un iespējama mijiedarbība ar medikamentiem. Aloe Vera efektivitāte gan lokāli, gan iekšķīgi uzsver tās nozīmi tradicionālajā un modernajā medicīnā kā dabiska, papildinoša ārstēšanas iespēja plašam slimību spektram.